Pie atmiņu ugunskura «Rumbās»

Sestdien Tukuma rajona “Rumbās” kopīgā atceres salidojumā pulcējās Latvijas Nacionālo partizānu apvienības un Latvijas Nacionālo karavīru biedrības dalībnieki.

Kopā ar vecajiem karavīriem un partizāniem bija arī pārstāvji no Latviešu virsnieku apvienības, politiski represēto, “Daugavas vanagu” organizācijām, Latvijas zemessardzes, Latvijas Kara muzeja, kā arī tā laika pretpadomju cīnītāji no Lietuvas un Igaunijas. Tieši no tagad atjaunot sāktajiem Īles partizānu bunkuriem vecos karavīrus godināt bija nākuši partijas “Visu Latvijai!” jaunieši un pat bērni, kas jau nedēļu ilgi darbojušies vasaras nometnē Īles mežos. Partijas līderis Raivis Dzintars uzsvēra, ka viņu veikums Īles bunkuru atjaunošanā ir goda un cieņas apliecinājums vecajiem karavīriem un partizāniem, kā arī reāls ieguldījums Latvijas vēstures saglabāšanā.

Diemžēl no kādreiz lepnajām Rumbu mājām, pareizāk sakot, muižas Rīgas–Liepājas šosejas malā ap 10 km attālu no Lestenes Brāļu kapiem, vairs nav nekā atjaunojama. 1944. gada Ziemassvētkos te risinājās sīvas kaujas starp Kurzemes cietokšņa aizstāvjiem un padomju armiju. Rumbu muiža 19 reizes gāja no rokas rokā un tika nopostīta. 1991. gadā Rumbu sētas teritorijā uzstādīts piemiņas akmens Kurzemes cietokšņa aizstāvjiem, bet tagad tiek veidots Latviešu leģiona cīņu piemiņas parks. Salidojums sākās ar ziedu nolikšanu piemiņas akmens pakājē.

Vairāki runātāji uzsvēra: nacionālie karavīri, partizāni – tā ir spoža Latvijas vēstures lappuse, kurai jāsniedzas tālu nākamajās paaudzēs. Nacionālo karavīru biedrības vadītājs Edgars Skreija atzina, ka tā jau nav, ka valdība mūsdienu demokrātijas apstākļos pilnīgi nerūpētos par šo Latvijas vēstures lappušu saglabāšanu. Visi Latvijā atjaunotās neatkarības laika aizsardzības ministri ir piešķīruši līdzekļus piemiņas vietu ierīkošanai. Tomēr rodoties jautājums: vai tad, kad pilnīgi nomainīsies paaudzes, būs daudz cilvēku, kas uz šīm piemiņas vietām ies un zinās, kādēļ tās ierīkotas? E. Skreija ar nožēlu secināja, ka Latvijas vēstures mācīšana skolās balstās tikai uz atsevišķu skolotāju pašiniciatīvu, kā tas notiek, piemēram, Saldus 2. vidusskolā, kur skolotājs Uģis Feldmanis līdztekus paša savāktam bagātīgam vēstures materiālam mācību stundas spēj noorganizēt arī bijušo kauju vietās. E. Skreija ir pārliecināts, ka valstij jāmaina, pareizāk sakot, jāievieš no jauna patriotiskās audzināšanas politika, sākot ar lielas daļas tagadējās jaunatnes, kā arī skolotāju pāraudzināšanu un jaunākās paaudzes mērķtiecīgāku audzināšanu.

Sirmos vīrus un sievas arī bija nepatīkami aizskāris nesenais “Jaunā viļņa” izlēciens Jūrmalā, kur “lielā kaimiņa” jaunās paaudzes pārstāvis ņirgājās par Latvijas valsts himnu. E. Skreija: “Šis gadījums vēl lieku reizi apliecina, ka mēs stāvējām un karojām frontes pareizajā pusē!”

Savukārt salidojuma viesis Saeimas deputāts Kārlis Šadurskis savā uzrunā aicināja vecos vīrus un sievas nostāties pareizajā pusē un būt vienotiem arī turpmākajās “kaujās”, kur tuvākā gaidāma 2. augusta referendumā, kad tautai būs jāsaka savs vārds par tiesībām atsaukt vai neatsaukt Saeimu. Šadurskaprāt, tautai ir jābalso par iespēju atsaukt Saeimu: “(..) tad varbūt arī manā darba vietā kaut kas mainīsies un televīzijas pārraidēs vairs neredzēsit deputātus, kuri saldi guļ plenārsēdē, jo šajā Saeimā vienīgais stimuls ir tikai un vienīgi bailes, kas var piespiest likumdevējus strādāt savas tautas, nevis savu saimnieku oligarhu labā.”